Vai es vai mani ģimenes locekļi var dabūt tārpus no mājdzīvnieka?

Noteikti tārpi spēj pāriet no dzīv­niekiem uz cil­vē­kiem; šādiem tār­piem ir t.s. “zoo­notis­kais potenciāls”. Apaļtārps suņa cērme Toxocara canis, ies­pējams, ir pazīs­ta­mā­kais no tiem, un cil­vēks var inva­dē­ties, nori­jot parazīta mik­ros­ko­pis­kās oliņas, kas nonāk mutē no piesārņotās augsnes. Vis­lielā­kais risks ir maziem bēr­niem. Veselībai kaitē cērmju kāpuri, kas no zarnu trakta dodas tālāk orga­nismā. Tie var nonākt, piemē­ram, acīs, noda­rot neatgrieze­nisku kaitējumu redzei. Tiek uzs­ka­tīts, ka kaķa cērme T.cati var radīt līdzī­gus draudus. Cēr­mes ir vieni no izpla­tītā­ka­jiem parazī­tiem suņiem un kaķiem, un šie parazīti apd­raud arī cil­vē­kus. Pie­au­gu­šas cēr­mes dzīvo un baro­jas tie­vajā zarnā. Cērmju mātīte spēj izdēt 200 000 oliņu dienā. Cērmju oliņas kopā ar izkār­nīju­miem nonāk ārējā vidē un 14 dienās kļūst spējīgas inva­dēt. Cērmju oliņas ir ļoti izturīgas pret ārējās vides ietekmi, un tās gadiem var sag­la­bāt spēju inva­dēt. Suņi un kaķi inva­dējas ar cēr­mēm, nori­jot oliņas, vai kucēni un kaķēni iegūst cēr­mes jau ar mātes pienu (ar cērmju kāpu­riem, kas dzīv­nieka grūs­nības laikā hor­monu ietekmē akti­vizējas). Cil­vēks var inva­dē­ties ar cēr­mēm, nori­jot oliņas. No zarnu traktā nonā­ku­ša­jām oliņām attīs­tās cērmju kāpuri, kas caur zar­nas sieniņu iekļūst asins­vados. Pēc tam tie ceļo uz aknām, plaušām un citiem orgā­niem. Biežāk tie sasto­pami sma­dzenēs, mus­kuļos un acīs. Cil­vē­kiem izšķir trīs dažā­das sli­mības for­mas: visce­rālo, okulāro (var izraisīt aklumu) un jaukto formu. Cērmju invāzi­jas pazī­mes ir vem­šana, ape­tī­tes zudums, cau­reja, nogu­ruma sajūta un ādas izsi­tumi. Šādas pazī­mes var sag­la­bā­ties visai ilgu laiku. Sli­mības sma­guma pakāpe ir atkarīga no parazītu oliņu skaita un inva­dēta cil­vēka orga­nisma pre­to­šanās spējām. Lielā­ka­jai daļai inva­dēto cil­vēku tomēr neiz­vei­do­jas sma­gas sli­mības pazī­mes, un viņi var uzzi­nāt par savu invāziju tikai nejauši. Noteikti jāpa­domā par bēr­niem, kuri parasti cieši sas­ka­ras ar dzīv­niekiem un kuru orga­nismi ir uzņēmīgāki pret sli­mībām. Papil­dus cēr­mēm kaķiem un suņiem sasto­pami arī citi apaļtārpi, tāpat len­teņi. Suņa len­te­nis (Dipy­li­dium cani­num) ir viens no izpla­tītā­ka­jiem, un to veicina parazīta „palīgs” – tā starp­saim­nieks blusa. Nerau­go­ties uz nosau­kumu, ar šo len­teni var inficē­ties gan suņi, gan kaķi. Suņa len­teni ir ies­pējams atpazīt pēc rīsu graudiņus atgā­di­no­šiem bal­tiem pos­miem suņa vai kaķa izkār­nīju­mos vai ķermeņa aiz­mu­gurējās daļas apma­to­jumā. Ar regulāru blusu iznīci­nā­šanu un attār­po­šanu spējam ievē­ro­jami iero­be­žot šī parazīta izpla­tību. Tā kā šis len­te­nis ir bīs­tams arī cil­vē­kiem, tam nepiecie­šama īpaša uzmanība. Risku ir ies­pējams mazi­nāt, regulāri dodot mājdzīv­niekiem pret­tārpu līdzekļus, lai izvairī­tos no tālā­kas apkārtējās vides piesārņo­ša­nas. Suņa izkār­nījumi vien­mēr būtu jāsa­vāc un jāizmet. Šveicē veiktā pētījumā tika kons­ta­tēts, ka vairāk nekā 30 procenti suņu gada laikā izdalīja Toxocara canis oliņas. Tas nozīmē, ka trim suņiem no des­mit gada laikā zarnu traktā bija atra­dusies cēr­mes Toxocara mātīte. Savu­kārt parazīta oliņas piesārņoja apkārtējo vidi, gal­ve­nokārt augsni. No tās var inva­dē­ties gan dzīv­nieki, gan cilvēki.